Open-source domāšana

Pēdējā laikā daudzi ir sākuši runāt par open-source jeb atvērtā koda programmatūru, kur skaļākā diskusija bija par to, vai valsts iestādēs vajadzētu Microsoft Office vietā izmantot OpenOffice.org. Bieži šajās diskusijās open-source termins tiek reducēts uz to, ka tā ir programmatūra par brīvu, vai arī vismaz stipri lētāk nekā Microsoft (jo par atbalstu tāpat kādam būs jāmaksā).

Arī nesen notikušajā LATA konferencē daudzās diskusijās klausītāji uzdeva jautājumus par to, kad tā un tā programmatūra nodrošinās to un to “fīču” un kāpēc nav realizēta tā un tā funkcionalitāte, jo tas taču ir tik svarīgi. Un varbūt kādam var mazliet samaksāt, lai uztaisītu to “mums ļoti svarīgo funkcionalitāti”. Izskatījās, ka liela daļa dalībnieku bija atnākuši ar attieksmi “ko man tā atvērtā koda programmatūra tādu īpašu var dot?”.

Problēma ir tāda, ka viņi nav sapratuši open-source būtību – tas nav “lēts Microsoft”, tās vairs nav klasiskās piegādātāja un klienta attiecības, kur klients samaksā “piķi” piegādātājam un pēc tam par jebkuru problēmu var sūdzēties piegādātājam.

Open-source ir kolektīva programmatūras radīšana un savstarpējā sadarbība, kur katrs dod ieguldījumu atbilstoši savām spējām – vieni var programmēt, citi var testēt, citi var dokumentēt, citi pieredzējušie lietotāji var palīdzēt ar padomu jaunajiem lietotājiem.

Ja kāds liels uzņēmums vai valsts iestāde ir izvēlējusies atvērtā koda programmatūru, tad tā vietā lai meklētu, kurš uzņēmums tagad būs atbildīgs par visām problēmām ar šo programmatūru, vajag drīzāk ļaut saviem darbiniekiem iesaistīties šajā open-source projektā atbilstoši viņu spējām. Ja ir nepieciešama kāda jauna funkcionalitāte, kas pagaidām nav pieejama, tad vajag mēģināt pašiem to arī uztaisīt (un iespējams, ka citur pasaulē atradīsies arī citi, kas palīdzēs ar tās realizāciju). Ja ir atrasta kāda kļūda, tad pašiem arī jāmēģina arī uztaisīt šīs problēmas risinājumu, vai vismaz pietiekoši precīzi jāapraksta, kā šo problēmu var atkārtot. Ja programmatūra nav latviskota, tad pašiem arī vajag ķerties pie latviskošanas (kur parasti nav nepieciešamas īpašas programmēšanas zināšanas). Un protams, ja ir kāda lieka naudiņa, tad var arī finansiāli atbalstīt citus aktīvākos šī open-source projekta attīstītājus.

Šādā veidā arī var piesaistīt organizācijai spējīgākus IT darbiniekus, jo spējīgākajiem darbiniekiem būs stipri interesantāk pašiem iesaistīties open-source projekta attīstībā, nevis tikai būt par problēmziņojumu transportētājiem starp lietotājiem un aizjūras piegādātāju.

Un tā kā šībrīža situācijā ir moderni visos rakstos piesaukt ekonomisko krīzi, tad šajā sakarā var teikt, ka iesaistīšanās open-source projektos ir ļoti labs veids, kā samazināt importu un palielināt pievienotās vērtības radīšanu tepat uz vietas 🙂